Valsts vides dienests (VVD) savā Twitter kontā ziņoja, ka ugunsgrēks ir paaugstinātās bīstamības. Pēc divpadsmit stundu Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darba ugunsgrēks tika lokalizēts un precizēts, ka ir deguši plastmasas atkritumu krāvumi 12 000 m2 platībā. VUGD dzēšanas darbos iesaistījās arī NBS, Latvijas valsts meži un Latvijas dzelzceļš.

Tātad, pat ja neskaita kaitējumu dabai, uz 19.06.2017. pusdienas laiku valsts no savas puses jau bija iztērējusi vismaz pārdesmit tūkstošus (ja pat ne simtus tūkstošu) tikai, lai šo ugunsgrēku lokalizētu un saprastu, kas vispār bija dedzis. Jautājums, vai šos izdevumus un arī tālākos, kas bija nepieciešami izdegušās teritorijas sakārtošanai un atkritumu izvākšanai, varēja arī paredzēt un nepieļaut?

Beigās viss šis ugunsgrēks valstij, tātad nodokļu maksātājiem, izmaksāja vairāk nekā vienu miljonu EUR. Jāatzīmē, ka viens miljons tikai, ja skatās tiešos izdevumus – nodzēst un sakārtot, jo, kā jau minējām, nav ņemts vērā kaitējums videi, kā arī, vai zem šī ugunsgrēka pelniem neglabājas kāda ciparos vēl lielāka shēma pret valsti un tās iedzīvotājiem.

Sāksim ar vispārzināmiem faktiem, kas, kā izrādās, bija zināmi jau pirms liktenīgā 18.06.2017.:

1)   Jau pirmajā dienā pēc ugunsgrēka atklājās, ka gan Jūrmalas dome, gan Valsts vides dienests bija informēti par esošo teritoriju un atkritumiem tajā, bija pat VVD rīkojums izvest šos atkritumus un tas, ka gala lēmums pieņemts tikai dažas dienas pirms ugunsgrēka. Bija zināms arī teritorijā darbojošais uzņēmums SIA “Prima M”, kas uzsvaru liek uz to, ka tie nebija atkritumi, bet gan otrreizējās izejvielas. Te gan jāpiebilst, ka otrreizējās izejvielas tiek iegūtas no atkritumiem un Latvijā pakļaujas tai pašai VVD kontrolei un Atkritumu likuma regulējumam.

2)   Bet, ja mēs atceramies, ka mums tomēr ir divvalodu mediju telpa, tad paveras daudz skaudrāka realitāte. Jau 14.06.2017., tātad nepilnu pusnedēļu pirms ugunsgrēka un tieši dienu pirms VVD rīkojuma gala lēmuma pieņemšanas bija iznācis Pirmā Baltijas kanāla raidījums, kurā iedzīvotāji sūdzas par to, ka jau gadu Jūrmalas dome nereaģē, bet VVD atzīst, ka ir informēta un jau vairākus mēnešus noris adminsitratīvais process par teritorijas sakopšanu.

https://www.voutube.com/watch?v=MX6z5kWG19Q

3)   Lūgums paskatīties iepriekšējo video uzmanīgāk, pašā sākumā līdz aptuveni 16.sekundei ir lieliski redzams, ka jau pāris dienas pirms ugunsgrēkā teritorijā ir malkas krāvumi. Vai kādam ar veselu saprātu apveltītam cilvēkam bez nekāda ļauna nodoma ienāktu prātā vasaras vidū blakus viegli uzliesmojošiem atkritumiem vēl kraut malku? Nevar nepiekrist SIA “Prima M” vadītājas publiski teiktajam iepriekš aprakstītajos video: “Nekas pats par sevi neaizdegās.”

Fakti, uzņēmumi un cilvēki, kas uzrodas pēc ugunsgrēka:

1)   Pēc degušajām atkritumu paliekām tiek ātri saprasts, ka atkritumi ir nākuši no Zviedrijas. Ir jāuzteic mūsu darbinieku proaktīvā darbībā šajā jomā, kas, pat neskatoties uz esošajiem likuma robiem, jau savlaicīgi centās šo ugunsgrēku nepieļaut, kā arī pēc tā notikšanas operatīvi noskaidroja atkritumu izcelsmi un to oficiālo saņēmēju Latvijā, kas bija SIA “Aggregare”. Kā jau paredzams, SIA “Aggregare” jebkādu saikni ar šiem atkritumiem noliedz, kā arī noliedz sadarbību ar teritorijas apsaimniekotāju SIA “Prima M”. Pēc publiskajiem reģistriem redzams, ka SIA “Aggregare” līdzīpašnieks un faktiskais vadītājs ir Roberts Redko, kas beidzot sāk šo ugunsgrēku sasaistīt kopā ar Latvijas atkritumu tirgu.

2)   Visiem uzņēmumiem Latvijā, kas darbojas ar atkritumiem ir jāsniedz ikgadējās atskaites, kas vēlāk ir publiski pieejamas.

Šajā sistēma nav nekādu ierakstu pār uzņēmumu SIA “Prima M”, bet var viegli atrast atskaites par SIA “Aggregare” jau kopš 2015.gada, kad tika apsaimniekotas 2000 tonnas dažādu atkritumu, un 2016.gadā šis apjoms ir septiņkāršojies līdz pat 14 000 tonnām atkritumu, kur lauvas tiesu jeb vairāk nekā 10 000 tonnas ir plastmasas iepakojuma atkritumi.

Turklāt viss šis apjoms minēts kā importēts. Vai sakritība – Jūrmalas iedzīvotāji sāka sūdzēties par atkritumu rašanos tieši 2016.gadā, Zviedrijas VVD uzrādītais oficiālais šo atkritumu saņēmējs publiskajās datu bāzēs šajā gadā uzrāda Latvijas izmēriem ļoti lielu plastmasas iepakojuma importu, kas iepriekš tā darbībā nav bijis. Publiskajā atskaitē arī redzams, ka tiešām lielākā daļa SIA “Aggregare” uzrādītā importa bija no Zviedrijas.

Vēl viens jautājums no šīs pašas atskaites – ja kopumā uzņēmums 2016.gadā darbojās ar 14 000 tonnu atkritumu, bet pēc publiskajām atskaitēm nodevis tālāk, vai pārstrādājis mazāk nekā 10 000 tonnas, tad kur jau 2016. gadā palika vairāk nekā 4000 tonnas? Salīdzināmos apjomos 4000 tonnas atkritumu ir tieši tik pat, cik saražo aptuveni 10 000 Latvijas iedzīvotāju viena gada laikā.

3)   Augustā jau ir informācija, ka ir ierosināti divi kriminālprocesi.

4)   Vēlāk jau parādās informācija, ka kriminālprocesā ir trīs aizdomās turētie.

Nedaudz vairāk par SIA “Aggregare”:

1)   ir izsniegta VVD „piesārņojošā atļauja”, no kuras var redzēt, ka jau 2016.gadā atļauju apjomi tika pārkāpti, jo augstāk redzams, ka plastmasas iepakojuma imports vien bija vairāk par 10 tūkstošiem tonnu;

2)   Ja skatās rūpīgāk SIA “Aggregare” atskaiti, tad kā SIA “Aggregare” lielākie sadarbības partneri Latvijā ir šādi uzņēmumi: a) Viduskurzemes AAO ar 1400 tonnām plastmasas iepakojuma, kas tīri nejauši arī pieredzēja ugunsgrēku tikai dažas nedēļas pēc Jūrmalas un ir pazīstama ar savu azbesta poligonu, kas strādā uz nelegālas izgāztuves robežas.

b) SIA “Green world” ar 256 tonnām plastmasas iepakojuma, kuru VVD publiski atzina par iespējamu nelegālu atkritumu importētāju valstī, turklāt šeit ir jauni fakti par SIA ”Green World” arī no VVD, kas liek vilkt paralēles ar Jūrmalas atkritumiem: “Jau iegūtā informācija liecina par tādiem apstākļiem, kurus mēs varam tulkot kā kravu ievešana un uzdošana par vietējām kravām.” (VVD vadītāja Inga Koļegova – attēlā.) Tātad SIA “Aggregare” ir saistīta ar uzņēmumiem, kas importē atkritumus un uzdod tos par Latvijas atkritumiem. Rodas jautājums – kāds ir iemesls tā darīt, un atbilde meklējama tai skaitā tā paša gada rudenī, kad VVD piemēroja daudzmiljonu sodus un slēdza vairākas ražotāju atbildības sistēmas.

Importējot atkritumus no citām valstīm un uzrādot tos kā Latvijā savāktos, var, tā teikt, monetizēt šos atkritumus vairākas reizes:

1)   saņem naudu par nekvalitatīvu atkritumu savākšanu no Skandināvijas, kur savādāk vietējam atkritumu apsaimniekotājam vajadzētu piemaksāt par to sadedzināšanu;

2)   uzrādīt šos atkritumus kā Latvijā savāktus, tos reģistrēt ražotāju atbildības sistēmā un iekasēt naudu no ražotājiem un tirgotājiem, kas izvieto savu produkciju Latvijā, turklāt nemaz netērējot liekus resursus, reāli vācot materiālu pa Latviju;

3)   kad šādi atkritumi nodeg, tad arī pārstrāde tiem reāli nav jāveic, bet tikai tad var tiešām rasties problēmas ar VVD un būs slēgta pati ražotāju atbildības sistēma, kas nespēs pierādīt pārstrādātos apjomus.

Kopumā apskatot tikai oficiālos reģistrus un publiski pieejamo informāciju, ir acīmredzams, kādi uzņēmumi tieši vai pastarpināti ir darbojušies ar Jūrmalā degušajiem atkritumiem. Ir redzams, ka arī citās vietās Latvijā tie piekopj līdzīgu darbības manieri. Ir pagājis jau precīzi gads kopš ugunsgrēka, un kopš pēdējās Valsts policijas informācijas, ka ir 3 aizdomās turamie, nekas nav mainījies.

Valsts (tātad ikviens no mums) gada laikā ir zaudējusi vairāk kā miljonu EUR, sakopjot Jūrmalas teritoriju, esam negodprātīgās ražotāju atbildības sistēmās zaudējuši vēl vairākus desmitus miljonu EUR, uzdodot šāda tipa atkritumus par Latvijā savāktiem.

Valsts vides dienestam ir gana plaša informācija par visiem iespējamiem šādās atkritumu importa un šo atkritumu nobēdzināšanas shēmās iesaistītiem uzņēmumiem un to vadošām personām, šai informācijai kriminālprocesu ietvaros vajadzētu būt Valsts policijas rīcībā, bet viss ir apklusis, un sodīto, kaut arī tik acīmredzami, tomēr nav.

Viss iepriekš minētais ir, pateicoties tam, ka Valsts vides dienestā strādā negotprātīgas amatpersonas, kuras piesedz un veicina šāda biznesa aizkulises. SIA “Aggregare” un Roberta Redko „stipendiāte” Valsts vides dienestā ir Vides resursu pārvaldības departamenta direktore Lilija Dukaļska. L.Dukaļskas tiešā pakļautībā ir Atkritumu pārvaldības daļa, kas uzrauga RASus, tās daļas vadītājs ir Atis Treijs. Daļā ir eksperti, kas vērtē komersantu dokumentus, bet Lilija Dukaļska ir tā, kas lemj gala vārdu un kontrolē padoto lēmumus.

Gandrīz katram nopietnam šīs nozares komersantam ir savs „stipendiāts” Valsts vides dienestā vadītāja līmenī, kas palīdz ar iesniegumiem un atļaujām no iekšienes. To var redzēt, paskatoties, kādos ceļojumos dodas L.Dukaļska par savu ierēdņa algu. L.Dukaļskai ir paziņa Dace Strode, kura savulaik strādāja SIA “Dīlers” un taisīja visas atļaujas. Dace Strode neformālās sarunās ir izteikusies, ka ar/caur Liliju Dukaļsku ir viegli visu “sabīdīt” un ir vēl citi uzņēmumi, kuru dokumentus “pieskata” L.Dukaļska.

Dace Strode ir Lilijas Dukaļskas uzticamības persona un reizē arī starpniece. Šobrīd Dace Strode strādā Vides konsultāciju birojā. Lilija Dukaļska VVD ir viszinošākā starpvalstu pārvadājumu dokumentu jomā. Savulaik Liliju Dukaļsku gribēja aizrotēt prom uz Daugavpili, bet neizdevās, jo vadībai ir bail no Lilijas Dukaļskas un viņas “sponsoriem”. Piemēram, kad VVD slēdza vairākas ražotāju atbildības sistēmas, L.Dukaļska palīdzēja izkārtot SIA “Tino balt” atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa nomaksas ražotāju atbildības sistēmai.

Cik ilgi šajā nozarē būs nesakārtotība, kas ietekmē visu sabiedrību kopumā un ļauj valsts pārvaldē strādāt negodprātīgiem cilvēkiem, kuru intereses ir saistītas ar konkrētiem uzņēmumiem, nevis jomas sakārtošanu, dabas aizsardzību un nodokļu nomaksu?